( ap 1905.gadu)
Kamdēļ fovisms? Tradicionāli Anri Matisu sarado ar modernās mākslas pašu sākumu. Klasiska sajūta. Par faktu runājot- jā, Matiss glezniecībai ir legalizējis un pamatojis to izskatu, kādā redzam vēl šodien. Kā Džoto izmainija gleznas izskatu savā laikā, tā Matiss- savā laikā. Abi ir avangarda modernie mākslinieki. Lai gan.. lai gan Matiss vairak attīstīja un noveda līdz konceptuāli skaidram rezultātam to, ko neilgi pirms viņa aizsāka jau Vincents Van Gogs, kurš, liekas pirmoreizi pasniedza krāsu nevis ka realitātes atspoguļotāju, bet gan kā savas emocionalās attieksmes izpausmes līdzekli.
Krāsa Van Gogam bija kā filozofija. Ka viņa literatūra krāsu valodā. Tā bija pat nolasāma. Ar salikumiem dzeltens pret zilu vai sarkans pret zaļu viņš pauda attieksmi, piemēram, pret krogus atmosfēru, izsakot šīs vides pretrunas, emocionālu spriedzi utt Krāsas te nebija tādas, jo tādas tās bija realitātē, bet gan tamdēļ, ka Tādas bija vajadzīgas māksliniekam, lai tas varētu izteikt savu emocionālo konceptu.
Matiss to noveda līdz „galam”. Faktiski jau viņš atbrīvoja gleznotāju no realitātes atspoguļotāja uzdevuma, kas visiem radoši domājošiem māksliniekiem, šķiet toreiz jau bija galīgi „piegriezies”. Cik tad var? Nu cik var?- jau savi 600 gadi!
Vēsturē gan bija jau šāds laiks, kad mākslinieki nevis atspoguļoja realitāti, bet radīja jaunu. Kā margrietiņas zieds, kurš nav skaists tamdēļ, ka atgādina gerberu, bet gan tamdēļ, ka vienkārsi ir skaists pats par sevi. Ne ar ko nesalīdzinot. Arī gleznai nevajag būt skaistai tamdēļ, ka atgādina kaut ko no realitātes, bet gan pašai par sevi. Matiss teica- mākslai jābūt kā mīkstam atpūtas krēslam- iegrimsti un baudi!
Kad tas jau bija pirms tam? Lai cik tas neliktos paradoksāli- jau Bizantijas ikonu glezniecības skolā. Arī te gleznotāja uzdevums bija nevis atspoguļot realitāti, bet radīt jaunās, sakralās realitātes tēlu un krāsas un formas te bija nevis ar atspoguļojošu, bet gan simbolisku nozīmi. Arī šajās ikonās redzam nepabeigtību, kādu varam redzēt fovistu darbos. Bet.. tā pati margrietiņa jau arī nav nepabeigta gerbera.. Tā ir pati par sevi un ar savu vietu, un ar savu uzdevumu.
Vienīgi ikonas Bizantijas tradīcijā bija ideoloģizēts produkts. Tai bija noteikta ideoloģiska misija- saistīt skatītāju ar noteiktas sabiedrības- baznīcas- ētiku, estētiku un dzīves vērtībām. Fovisti bija anarhistiskāki. Kā jau tas piestāv šim laikam, laikam, kad visur notiek politiskas revolūcijas; laikam, kad Einšteins ar savu relativitātes teoriju sagrāva fiziskās pasaules stabilitāti, kad brieda revolūcija modē, mūzikā utt. Fovistu gleznas piedalījās šajā dumpī un tādējādi arī pildīja šīs sabiedrības ideologa misiju. Tikai stihiskāk. Improvizētāk. Te bija bezgalīgu pārsteigumu lauks, kur viss kas ir stabīls šķiet nederīgs.
Turpinājums sekos.
Vikipēdija-
Mākslinieki:
